Grams Patiesības

Un pēkšņi tests rāda divas strīpiņas…

Labi, maza atkāpe. Es, kā sieviete labākajos gados, uzskatu, ka tās divas strīpiņas, ja vien mīlniekiem nav padsmit gadu, “pēkšņi” negadās. Tomēr, pat ja mazulis ir plānots, kā tas ir manā ģimenē (līdz šim bezbērnu laulātais pāris), divas strīpiņas nāk kā pārsteigums, kas nes līdzi veselu emociju gammu.

Prieks, pārsteigums, bailes, apjukums, satraukums. Jā, jā, pat ja mazais ir plānots, ir absolūti normāli sākumā satraukties gan par sevi – kas tagad būs, kā mana dzīve mainīsies, gan par mazo – vai viss būs labi, vai tiksim pāri šiem pirmajiem trim mēnešiem, jo ne velti šis ir laiks, kad jaunie vecāki tur mazo lielā noslēpumā.

Bet patiesībā, turēt noslēpumu ir grūti. Gan fiziski, gan emocionāli.

Sāksim ar fizisko. Diskomforts rodas jau grūtniecības pašā sākumā. Man nav ne jausmas, kurš ir izdomājis terminu “rīta nelabums”, jo tie ir meli, man bija slikti visu dienu un nakti. Man tiešām riebās viss ēdiens, nu tā, ka viss iespējamais. Iziet cauri veikalam bija mokas, jo visur tās ēdiena smakas (smaržas). Pirms grūtniecības nebiju pamanījusi, cik bieži darbā parādās dažādas uzkodas ar specifisku aromātu. Vēl nebiju pamanījusi, ka pilnīgi visas mazās uzvaras vai mazie beši tiek svinēti vai noskaloti ar glāzi šampanieša. Tad nu pirmos mēnešus nākas balansēt starp: “Es vemšu”, smaidīšanu un pieklājīgu: “Nē, nē, es neesmu izsalkusi.” Ar šampanieti bija vieglāk, pieklājīgi var to glāzi pieturēt. Protams, ofisa žagatas jau aizdomīgi tevi vēro, bet nu lai jau.

Nākamais – miegs un migla galvā. Sajūta, ka visu laiku dzīvo vieglās paģirās, spēka nav nekam, ikdienas uzdevumi šķiet super sarežģīti un viss, ko gribas darīt, ir atrasties horizontālā stāvoklī uz dīvāna vai gultā. Un te nāk klāt vēl viens grūtums – neviens par tavu jauno stāvokli neko nezina, proti, kolēģi vai paziņas, attiecīgi tā vien sāk likties, ka esi smagi slima vai katru vakaru sevi iepriecini ar vīna pudeli.

Emocionālais grūtums. Pat tad, kad bērniņš ir gaidīts, tikai tad, kad redzi tās divas strīpiņas, ir skaidrs – o-o-o, viss tiešām mainīsies. Un jau atkal, ja vien jaunajiem vecākiem nav 20, kad visa dzīve tiek tverta super viegli, ir jautājumi, kā tas ietekmēs mani kā sievieti, mūs kā pāri, mani kā profesionāli, jo tak gadiem ir būvēts viss, kas tagad mainīsies. Un ir pilnīgi normāli baidīties un šaubīties par jauno statusu.

Kādēļ es visu šo rakstu? Jo mani ir aizkaitinājusi sabiedrība, influenceri, sievietes dievietes un mātes, kuru liktenis ir mīlēt un ciest un, kas uzskata, ka arī citiem šajās ciešanās ir jāatrod sava misija, piepildījums un augstākais mērķis. Ir ok, ka sievietei nepatīk būt stāvoklī, ir ok, ka ir bažas par nākotni un lomām, kas pastāv aiz mātes lomas, ir ok par to runāt. Esot stāvoklī, sajūta, ka man ir mandāts par šo runāt, jo vārdi “bērnkopība”, “pupošanās”, “ziedošanās” man uzdzen nelabumu.

Labi, būs gana pirmajam ierakstam… Bet kā jau sapratāt, šis blogs nebūs par apgarotu gaidību laiku, kurā es piepildu savu sievietes likteni. Šis būs godīgs, mazliet brutāls blogs, kas, iespējams, palīdzēs vēl kādai būt mazliet godīgākai pret sevi.